Piemiņai

I. Ziedonis un R. Kaupers albuma "Viegli" tapšanas laikā

Vakar mūžībā aizgāja viens no pazīstamākajiem latviešu dzejniekiem Imants Ziedonis. Uz šīs pasaules viņš pavadīja 79 dzejoļiem ražīgus gadus un uz mūžiem viņš paliks latviešu atmiņā.

 

 

Īsa elpa, šaura telpa,
Krūtis gaisu kampj un rij.
Tajā naktī, grūtā naktī
Tikai trīs man elpas bij:

Tālā, garā mežu elpa.
Dzejā elpas rāviens drošs.
Tava elpa.
Pārējais viss -
Elpas trūkums smacējošs.

I.Ziedonis

Mistiskais Edgars Alans Po

Gandrīz visi ir dzirdējuši par jokaino vīru, kurš 19. gadsimta vidū uzdzina šermuļus saviem lasītājiem ar baisiem stāstiem un dziļdomīgo dzeju. Jā, runa ir par Edgaru Alanu Po.
E. A. Po bijis visai mistiska personība un nav pilnīgas skaidrības par dažām viņa dzīves detaļām.  Daudzus faktus var atrast Wikipedia vai citos resursos, tomēr  es iesaku noskatīties šo dokumentālo video, kas apkopo zināmos faktus stāstā. Tajā iekļauti galvenie fakti par Edgara Alana Po dzīvi un viņa darbiem.

Interesanta versija par viņa dzīves mistisko noslēgumu ir mākslas filmā "Krauklis" (Raven), kuru varējām uz lielajiem ekrāniem skatīt iepriekšējā gadā. Filmas gaitā kāds izmanto Po sarakstītos darbus par pamatu baisiem noziegumiem. Lai attaisnotu savu vārdu, Po piedāvā savu palīdzību izmeklēšanā. Aizraujošs sižets un visai ticama 19. gadsimta gaisotne.

Tiem, kas ar šo drūmo autoru un viņa darbiem vēl nav iepazinušies, nebaidās sabojāt sev apetīti un vēlas izbaudīt patiesi baisus stāstus, iesaku palasīt kādu no viņa rakstu krājumiem. Tie ir pieejami arī latviešu valodā, tomēr angļu valodas lietpratēji novērtēs sulīgo valodu oriģinālā.

Lai gan dzeja nav mana kaislība, ir izņēmumi. "Krauklis" un "Anabella Lī" ir divi no dzejoļiem, kas mani aizkustina ar savu drūmo romantismu. "Krauklis" ir viens no pasaulē zināmākajiem dzejoļiem. Domāju, ka dzeju jābauda to klausoties izjustā lasījumā un oriģinālvalodā, tāpēc nolēmu padalīties ar, manuprāt, labāko šī dzejoļa izpildījumu Vinsenta Praisa dziļajā un izteiksmīgajā balsī.

Dzejolis oriģinālā:

E. A. Poe - The Raven (1845)

Once upon a midnight dreary, while I pondered weak and weary,
Over many a quaint and curious volume of forgotten lore,
While I nodded, nearly napping, suddenly there came a tapping,
As of some one gently rapping, rapping at my chamber door.
‘Tis some visitor,’ I muttered, ‘tapping at my chamber door -
Only this, and nothing more.’

Ah, distinctly I remember it was in the bleak December,
And each separate dying ember wrought its ghost upon the floor.
Eagerly I wished the morrow; – vainly I had sought to borrow
From my books surcease of sorrow – sorrow for the lost Lenore -
For the rare and radiant maiden whom the angels named Lenore -
Nameless here for evermore.

And the silken sad uncertain rustling of each purple curtain
Thrilled me – filled me with fantastic terrors never felt before;
So that now, to still the beating of my heart, I stood repeating
‘Tis some visitor entreating entrance at my chamber door -
Some late visitor entreating entrance at my chamber door; -
This it is, and nothing more,’

Presently my soul grew stronger; hesitating then no longer,
‘Sir,’ said I, ‘or Madam, truly your forgiveness I implore;
But the fact is I was napping, and so gently you came rapping,
And so faintly you came tapping, tapping at my chamber door,
That I scarce was sure I heard you’ – here I opened wide the door; -
Darkness there, and nothing more.

Deep into that darkness peering, long I stood there wondering, fearing,
Doubting, dreaming dreams no mortal ever dared to dream before;
But the silence was unbroken, and the darkness gave no token,
And the only word there spoken was the whispered word, ‘Lenore!’
This I whispered, and an echo murmured back the word, ‘Lenore!’
Merely this and nothing more.

Back into the chamber turning, all my soul within me burning,
Soon again I heard a tapping somewhat louder than before.
‘Surely,’ said I, ‘surely that is something at my window lattice;
Let me see then, what thereat is, and this mystery explore -
Let my heart be still a moment and this mystery explore; -
‘Tis the wind and nothing more!’

Open here I flung the shutter, when, with many a flirt and flutter,
In there stepped a stately raven of the saintly days of yore.
Not the least obeisance made he; not a minute stopped or stayed he;
But, with mien of lord or lady, perched above my chamber door -
Perched upon a bust of Pallas just above my chamber door -
Perched, and sat, and nothing more.

Then this ebony bird beguiling my sad fancy into smiling,
By the grave and stern decorum of the countenance it wore,
‘Though thy crest be shorn and shaven, thou,’ I said, ‘art sure no craven.
Ghastly grim and ancient raven wandering from the nightly shore -
Tell me what thy lordly name is on the Night’s Plutonian shore!’
Quoth the raven, ‘Nevermore.’

Much I marvelled this ungainly fowl to hear discourse so plainly,
Though its answer little meaning – little relevancy bore;
For we cannot help agreeing that no living human being
Ever yet was blessed with seeing bird above his chamber door -
Bird or beast above the sculptured bust above his chamber door,
With such name as ‘Nevermore.’

But the raven, sitting lonely on the placid bust, spoke only,
That one word, as if his soul in that one word he did outpour.
Nothing further then he uttered – not a feather then he fluttered -
Till I scarcely more than muttered ‘Other friends have flown before -
On the morrow he will leave me, as my hopes have flown before.’
Then the bird said, ‘Nevermore.’

Startled at the stillness broken by reply so aptly spoken,
‘Doubtless,’ said I, ‘what it utters is its only stock and store,
Caught from some unhappy master whom unmerciful disaster
Followed fast and followed faster till his songs one burden bore -
Till the dirges of his hope that melancholy burden bore
Of “Never-nevermore.”‘

But the raven still beguiling all my sad soul into smiling,
Straight I wheeled a cushioned seat in front of bird and bust and door;
Then, upon the velvet sinking, I betook myself to linking
Fancy unto fancy, thinking what this ominous bird of yore -
What this grim, ungainly, ghastly, gaunt, and ominous bird of yore
Meant in croaking ‘Nevermore.’

This I sat engaged in guessing, but no syllable expressing
To the fowl whose fiery eyes now burned into my bosom’s core;
This and more I sat divining, with my head at ease reclining
On the cushion’s velvet lining that the lamp-light gloated o’er,
But whose velvet violet lining with the lamp-light gloating o’er,
She shall press, ah, nevermore!

Then, methought, the air grew denser, perfumed from an unseen censer
Swung by Seraphim whose foot-falls tinkled on the tufted floor.
‘Wretch,’ I cried, ‘thy God hath lent thee – by these angels he has sent thee
Respite – respite and nepenthe from thy memories of Lenore!
Quaff, oh quaff this kind nepenthe, and forget this lost Lenore!’
Quoth the raven, ‘Nevermore.’

‘Prophet!’ said I, ‘thing of evil! – prophet still, if bird or devil! -
Whether tempter sent, or whether tempest tossed thee here ashore,
Desolate yet all undaunted, on this desert land enchanted -
On this home by horror haunted – tell me truly, I implore -
Is there – is there balm in Gilead? – tell me – tell me, I implore!’
Quoth the raven, ‘Nevermore.’

‘Prophet!’ said I, ‘thing of evil! – prophet still, if bird or devil!
By that Heaven that bends above us – by that God we both adore -
Tell this soul with sorrow laden if, within the distant Aidenn,
It shall clasp a sainted maiden whom the angels named Lenore -
Clasp a rare and radiant maiden, whom the angels named Lenore?’
Quoth the raven, ‘Nevermore.’

‘Be that word our sign of parting, bird or fiend!’ I shrieked upstarting -
‘Get thee back into the tempest and the Night’s Plutonian shore!
Leave no black plume as a token of that lie thy soul hath spoken!
Leave my loneliness unbroken! – quit the bust above my door!
Take thy beak from out my heart, and take thy form from off my door!’
Quoth the raven, ‘Nevermore.’

And the raven, never flitting, still is sitting, still is sitting
On the pallid bust of Pallas just above my chamber door;
And his eyes have all the seeming of a demon’s that is dreaming,
And the lamp-light o’er him streaming throws his shadow on the floor;
And my soul from out that shadow that lies floating on the floor
Shall be lifted – nevermore!

Bibliotēku nozīme

Bibliotēkas ieņem ļoti svarīgu vietu manā dzīvē. Manuprāt, bibliotēkas ir savdabīgi mikrokosmi, kur var atrast jebko. Man tās ir īpašas vietas, kur cilvēks var atslēgties no pasaules, kurā viņš dzīvo, un pārcelties uz citu pasauli. Grāmatas ir portāli starp šīm pasaulēm un tas būtu jāizmanto. Bibliotēka ir vieta kur tu vienmēr esi gaidīts neskatoties uz tavu sociālo statusu, ienākumiem vai intelekta līmeni. Svarīga ir vēlme iegūt zināšanas un mācīties.
Sāku prātot, ko tad citi domā par bibliotēkām un atradu vairākus video, kur grāmatu autori runā par bibliotēku un bibliotekāru nozīmi sabiedrībā un viņu personīgajās dzīvēs.

Četras dienas Dublinā (Otrā daļa)

...Jo man garšo alus....

Tāds varētu būt otrās dienas moto mūsu brauciena laikā. Esot Dublinā ir grēks neizbaudīt Guinness alu. Jau pirms došanās ceļā nopirkām biļetes uz slaveno Guinness alusdarītavu. Pēc brokastīm uzreiz nesteidzāmies doties uz mērķi, bet nedaudz paklejojām pa Dublinas centru. Šoreiz izstaigājām kanāla otro krastu. Bijām nosaluši un gribējām nopirkt kādu siltāku džemperīti un ieklīdām šopinga rajonā - neviens brauciens man vēl nav pagājis bez iepirkšanās. Veikali Īrijā gandrīz neatšķiras no tiem, kuri ir it visur Apvienotajā Karalistē, ja neskaita, ka nosaukumi ir nedaudz mainīti. Piemēram, lētais drēbju veikals Primark īriem ir Pennys un Poundland ir Dealz, kas gan lietas būtību nemaina. Tiku pie jaunas plānās jaciņas un Sendijam arī nopirkām siltāku kreklu, tad nu bijām gatavi doties tālāk. Nenoturējāmies un iegājām Starbucks kafejnīcā. Biju izbrīnīta par uzskrūvētajām cenām - īpašā kafija bija gandrīz divreiz dārgāka kā to var dabūt Birmingemā. Bet viņiem ir lieliska karstā šokolāde, kas silda ne vien vēderiņu, bet arī dvēselīti.
Gājām uz kanāla pusi un meklējām ceļu uz alusdarītavas muzeju. Pa ceļam vēl ik pa brīdim apstājāmies, lai izpētītu citus tūrisma objektus, kā, piemēram, milzīgās metāla puķes Temple Bar rajonā. Kad beidzot nonācām alusdarītavā bija jau vēla pēcpusdiena. Dublinā visi muzeji, kā tas ir daudzās valstīs, strādā līdz pieciem. Guinness ļauj saviem apmeklētājiem palikt ilgāk, lai izbaudītu skaisto skatu un bezmaksas alus pinti kolosālajā panorāmas bārā. Muzejs pats par sevi ir ļoti interesants - tas ir daudzstāvu ēkā, katrs stāvs ir veltīts noteiktam Guinness aspektam - alus darīšanas procesam; mārketingam; izplatībai pasaulē utt. Bija ļoti interesanti, jo muzejs ir interaktīvs. Var paskatīties video, apčamdīt eksponātus un arī izlasīt interesantāko informāciju. Laikam īpatnējākais ēkas konstrukcijā ir ātrija forma - tā ir pasaules lielākā alus glāze. Man vislabāk patika mārketinga stāvs, jo tur varēja apskatīt vecās reklāmas, glāzes, suvenīrus un plakātus. Arī slavenā tukāna attēlu tur netrūka. Interesants likās stāsts par to, kā radās Ginesa rekordu grāmata - pavisam vienkārši, to aizsāka alus mīļi, kuri, krogā sēžot, sāka strīdēties, kurš putns lido ātrāk. Kad nu sākuši noskaidrot un pierakstīt, lai arī citi zinātu, pa rokai bijusi vien Ginesa atsauksmju grāmata. Tā, lūk, tas viss sākās. Virzoties arvien augšup, var nonākt līdz alus izliešanas punktam, kur apmeklētāji var paši ieliet perfektu pinti alus un dabūt sertifikātu. Otra iespēja ir doties uz pašu pēdējo stāvu un baudīt panorāmas skatu uz pilsētu.  Mēs izvēlējāmies otro opciju un nenožēlojām. Lai gan bārs bija pilns un nevarējām kādu laiku apsēsties, skats uz visu Dublinu atsvēra visas neērtības. Man ļoti patika, ka virzienā uz galvenajiem objektiem tika norādīti ar uzrakstiem un vietu saistību ar Guinness. Bezmaksas alus pinte nudien bija labākais Guinness, kas līdz šim ir baudīts. Biezs, svaigs un stingrām putām. Burvīgi! Sagaidījām saulrietu un redzējām, kā Dublina ieslīd tumsas varā un kā ieslēdzas neskaitāmās gaismiņas. No visas sirds iesaku.
Atpakaļceļā nolēmām, ka vajag iet pa citu ceļu un gandrīz neticējām savām acīm, kad vienā šķērsieliņā skatlogā ieraudzījām Ādažu čipsus. Tāds neviltots prieks. Lietuviešu veikals piedāvā visai plašu latviešu preču klāstu, bet mēs gribējām tikai mūsu iecienītos tomātu čipsus. Mājas garša, nudien.

Visu dienu neko prātīgu nebijām ēduši un Sendijs uzstāja, lai aizejam uz Amerikāņu bistro. Tas bija pa ceļam uz hoteli un es piekritu. Nenožēloju arī šo izvēli - interjers ir iekārtots 50. gadu stilā un porcijas bija ļoti lielas. Es pasūtīju "atvērto burgeru", kas gan patiesībā bija salāti ar kotleti, bet bija garšīgi. Sendijs izvēlējās vienu no burgeriem. Papildus paņēmām saldā kartupeļa frī un saldējuma kokteiļus. Bija ļoti garšīgi, bet porcijas, manuprāt, ir pārlieku lielas. Lai gan tas ir amerikāņu restorāns un tas attaisno izmērus. Cenas tipiskas Dublinai - pamatēdiens maksā ap 10-12 EUR. Bet bija tā vērts.
Nākamajā dienā devāmies muzeju apskates tūrē. Pa ceļam nobarojām negaršīgo maizi kanālmalas kaijām, kas jau vien izvērtās par pasākumu. Putni pat stājās savdabīgā rindā uz margām, lai tiktu pie sava kumosa.
Pirmais muzejs bija Čestera Bītija biblitēka, kur varēja apskatīt senus manuskriptus, inkunābulas un plašu eksponātu kolekciju no austrumiem (Ķīnas, Indijas un citām valstīm). Iesaku aiziet vēstures un grāmatu mīļotājiem.
Pēc tam devāmies uz Zinātnes galeriju, izejot cari jau pieminētajai Trīsvienības koledžai, bet ekspozīcijas maiņas dēļ iekšā netikām. Nebēdājām un devāmies tālāk. Nedaudz nomaldījāmies un nonācām pie parka, kurā var tikai staigāt un sēdēt uz soliņiem (ja spriež pēc brīdinājuma uz vārtiem). No otras puses, šajā parkā atrodas interesantas skulptūras, tai skaitā slavenā dendija Oskara Vailda skulptūra pilnā augumā. Ilgi nekavējāmies un devāmies uz Nacionālo Drukas muzeju. Mums ļoti patika - drukas iekārtas, dažādu šriftu burti, filma par grāmatu un avīžu iespiešanas vēsturi. Bibliofilam piemērota vieta. Rīgā arī tāds muzejs noderētu.
Līdz pieciem paspējām aiziet atpakaļ uz Nacionālo Dabas muzeju. Šis muzejs stipri līdzinās visiem citiem un ilgi neuzkavējāmies. Ātri vien devāmies uz Starbucks, jo ļoti gribējās kafiju. Pēc tam atkal aizgājām uz O'Neill's, lai baudītu šī jaukā kroga atmosfēru, alu un bezmaksas WiFi. Izmēģinājām apelsīnu alu, kas nedaudz atgādina D-light. Izlēmām netērēt naudiņu uz vakariņām un gājām uz veikalu pēc našķiem. Centrālie veikali ir stipri uzcenoti, tāpēc neko daudz nepirkām. Atlikušo vakara daļu pavadījām viesnīcas numuriņā, skatoties televizoru un graužot čipsus.
Pēdējā dienā paēdām brokastis, savācāmies un devāmies apskatīt pēdējos divus muzejus mūsu sarakstā. Laiks bija lietains un nepatīkams. Doma par iešanu uz parku ātri vien atkrita. Bijām uz Nacionālo Mākslas galeriju un Nacionālo Vēstures muzeju. Godīgi sakot, nedaudz vīlos abos. Esmu jau līdz šim apmeklējusi tik daudzus šāda tipa muzejus, ka neatradu neko aizraujošu. Bet, kā lietainas dienas laika kavēklis, tas vienalga bija labs risinājums. Uzklīdām arī Nacionālajai Bibliotēkai, bet iekšā negājām. Noskaņas meklēt piedzīvojumus nebija un izdomājām darīt to, ko dara īri - atkal iet uz krogu. Šoreiz nolēmām izmēģināt arī ko ēdamu, bet, redzot gigantiskās porcijas, pasūtījām tikai zupu. Tā nudien bija laba izvēle. Sātīga un garda, klāt nāca svaigi ceptas sodas maizes šķēle (pēc garšas atgādina saldskābmaizi) ar sviestu. Ņamm... Tā arī nosēdējām līdz sešiem, kad bija jādodas uz lidostu. Ilgi gaidījām autobusu, un izkāpām vienu pieturu par ātru, bet tomēr nonācām lidostā ļoti laicīgi. Pārguruši un izmocīti tikām mājās vēlu vakarā.
Tāds nu kopumā sanāca mūsu brauciens uz Dublinu. Ja sanāks braukt vēlreiz, noteikti gribēšu paņemt līdzi vairāk naudiņas un izbaudīt arī maksas muzejus un pagaršot vairāk ēdienus. Tomēr esmu ļoti apmierināta un iesaku arī citiem doties uz Dublinu, jo tā ir kompakta un jauka pilsēta ar neskaitāmiem krogiem.

Valentīndienā

Valentīndienā gribas nedaudz romantikas. Šeit būs mans mazais sveiciens mīlestības svētkos :)

Četras dienas Dublinā (Pirmā daļa)

Sen nebija sanācis nekur aizbraukt, ja neskaita braucienus uz Rīgu, tad nu ar līgavaini nolēmām doties iepazīt ķeltu zemi. Brauciens sanāca visnotaļ veiksmīgs. Dublina pārsteidza mūs nesagatavotus drēgnumam, kas iet līdz kauliem, toties lietu pa īstam dabūjām vien pēdējā dienā.
Ceļojums sākās ar mošanos pusstundu pirms laika, kad jāiziet no mājas. Tomēr tas nebija nekas traks un visu paspējām. Rūdītas miegamices sataisās 10 minūtēs. Nakts bija slikti gulēta un kafija pirms vilciena bija īsti laikā. Lidostā nedaudz paklejojām un atradām trešo kompanjonu braucienam - Padingtona Lāci, kurš visur devās mums līdzi.Viņam arī ļoti patīk ceļot, un, spriežot pēc mūsu bilžu albuma, viņam ļoti garšo alus.
Lidojums bija ļoti īss un ātri atradām ceļu līdz viesnīcai. Jau laicīgi izpētījām, ka var nepārmaksāt un līdz centram nokļūt ar parasto sabiedrisko autobus nr.16 vai 41. Viesnīcu atradām ātri, galvenokārt pateicoties telefona GPS. Šim ceļojumam izvēlējāmies Dergvale Hotel divu zvaigžņu viesnīciņu. Mūs sagaidīja laipna recepcioniste, samaksājām un devāmies apskatīt istabiņu. Mēbeles bija vecas, bet labā stāvoklī, numuriņš tīrs un mājīgs. Personīgā vannas istaba vienmēr ir priekšrocība. Un televizors mums bija gandrīz vai eksotika, jo mājās to neskatāmies vispār (galvenokārt tāpēc, ka negribas maksāt par Tv licenci). Ātri pārkrāmējām somas un devāmies brokastu meklējumos.
Līdz centram tikām 15 minūtēs un devāmies meklēt jau Anglijā pārbaudīto vērību O'Neill's. Paspējām uz brokastīm, kuras gardi notiesājām, kamēr plānojām, kurp doties vēlāk. Ceptas olas, bekons un desiņas kļuva par mūsu ikdienas brokastīm, jo to pasniedza arī viesnīcā. Patīkams pārsteigums bija dzirdēt krogā latviešu valodu. Iepazināmies ar Ivetu, kas tur strādā un dzīvo Īrijā jau 14 gadus. Aktīva un ļoti patīkama sieviete.
Pēc brokastīm devāmies uz Sandeman's bezmaksas tūri. Šī kompānija piedāvā tūres bez maksas, tās vada entuziasti un ekskursijas beigās katrs pats var izlemt, vai atstāt tūres vadītājam dzeramnaudu. Pirmo reizi šo tūri izmēģināju Edinburgā un tā ļoti patika. Līdz tūres sākumam nedaudz paklejojām ar karti pa tuvējo apkārtni. Tūre sākās 13.00 un ilga apmēram 3 stundas.

Mūsu gids Kirans daudz stāstīja par Dublinas vēsturi un nedaudz jocīgo īru pieeju politikai. Daudzi notikumi ir neloģiskas un haotiskas rīcības sekas. Mēs nepaspējām iziet cauri visiem punktiem, bet vienalga bija interesanti.
Interesants likās Džonatana Svifta (1729. gads) hiperboliskais piedāvātais plāns, kā apmierināt augstākās sabiedrības vajadzību pēc gaļas un rsināt pārapdzīvotības un nabadzības problēmu - pazīstams ar nosaukumu "A Modest Proposal"(Pieticīgs piedāvājums). Daudzbērnu ģimenēm tika ierosināts savus bērnus pārdot bagātniekiem, kur tie tiktu izmantoti gaļas iegūšanai. Loģiski, vai ne? Visiem labi. Vienīgi ētika laikam bija stiprāka un šis ierosinājums netika atbalstīts praktiskajā dzīvē. Reizēm literatūra ir pārāk īpatna.
Otra interesantā lieta bija Sv. Paula katedrāles stāsts - lai nopelnītu naudu, katedrālē tika ierīkota brūvētava un vēlāk arī bordelis. Kā arī tur tiek izstādītas mumificētas Toma un Džerija atliekas - nabaga dzīvnieciņi (kaķis un pele) bija iesprūduši un mumificējušies ērģelēs. Iekšā nebijām laika trūkuma dēļ, bet, ja gadīsies atkal būt Dublinā, noteikti gribētos aiziet.
Tūres laikā bija neliela pietura radošajā kvartālā, kur daļa ēku pieder grupai U2. Savas mūziķu karjeras sākumā viņi tika izraidīti no viesnīcas bāra un nosolījās kļūt slaveni un bagāti, un nopirkt visu hoteli, ko viņi arī izdarīja. Forši. Ir reizes, kad sapņi piepildās.

Laiks bija sabojājies un aizgājām pasildīties krogā, kur par īpašo cenu dabūjām gardu zupu un izbaudījām īstu īru kafiju. No kroga izgājām sasildījušies un jau nedaudz apreibuši. Toties priecīgi.
Tad devāmies Trīsvienības koledžas virzienā. Šī nudien ir forša universitātes pilsētiņa pašā Dublinas sirdī. Līdzīgi kā Latvijā ir leģenda par LU galvenās ēkas centrālajām kāpnēm, arī šai koledžai nav gājis secen veids, kā pabiedēt savus studentus. Trīsvienības koledžas pagalma atrodas zvanu tornītis, kuram var iziet cauri un tā ir slikta zīme studentiem - iziesi cauri, universitāti nepabeigsi. Otra leģenda vēsta, ka, ja tornis sāk zvanīt, kad tam iziet cauri, cilvēks ir jaunava. Laikam vēl viens iemesls, kāpēc studenti no tornīša izvairās.
Tūri beidzām ar stāstiem par galveno ielu un jaunākajiem tūrisma objektiem. "Adata" tautā tiek izsmieta, jo tika uzcelta laikā, kad liela problēma bija heroīna atkarība un tā ir gaužām nepraktiska, ja neskaita faktu, ka pēc tās var orientēties pilsētā. Otrs "Big Fail" bija kanālā iebūvētais pulkstenis, kurš nekad nav darbojies pēc plāna, jo kanāla ūdens ir pārāk netīrs, lai tajā varētu ko saskatīt. Bija paredzēts, ka iemetot naudiņu pulkstenis tiks izgaismots - nekas nesanāca. Bet interesanta ir uzraksta plāksne, kas tika ievietota noņemtā naudas aparāta vietā - tā ir fiktīva piemiņas zīme. Izskatās pilnīgi nopietna un īsta, bet tas ir tikai joks.

Pēc tūres bijām nosaluši, izsalkuši un noguruši. Nedaudz pasēdējām krogā un izbaudījām Guiness alu, kā arī pamēģinājām citas alus šķirnes. Bezmaksas WiFi ir gandrīz visur un mēs to izmantojām, lai saplānotu nākamās dienas programmu. Atgriezāmies hotelī un skatījāmies smieklīgos šovus, kurus rādīja pa Tv. Reizēm ir patīkami vienkārši atslēgties un paskatīties kaut ko nebūtisku.

Seriāli - gandrīz vai otrā dzīve? (Trešā daļa - Mūsdienīgie seriāli)

Iepriekšējos divos rakstos jau iepazīstināju ar saviem iecienītākajiem komēdiju un fantastikas seriāliem. Šoreiz pastāstīšu par tiem, kuri ir tuvāki ikdienas dzīvei un mūsdienu realitātei.

Ļoti populārs seriāls, kurš ieguvis lielu atzinību par savu reālistisko sniegumu ir "Grejas anatomija" (Grey's Anatomy), kas mūs ved cauri ārstu dzīvei, pieredzei un traumām no rezidentūras pirmā gada un uz priekšu. Seriāla galvenā varone ir slavenās ārstes meita Meredita Greja. Seriāls seko līdzi viņas dzīvei un tiem cilvēkiem, kas ir viņai apkārt Sietlas mācību hospitālī. Pirmais gads praksē ir īpaši grūts, bet arī nākamie nav mazāk garlaicīgi. Pieredze un atbildības sajūta pret pacientiem aug. Cilvēki mirst, un ne tikai pacienti - arī kolēģi. Traģēdijas mijas ar priecīgiem notikumiem. Viss kā reālajā dzīvē, lai gan varbūt nedaudz pārspīlēti attiecībā uz vienu personu. Galvenā doma - nekad nezini, kas var notikt tālāk un ir jāizbauda katrs dzīves brīdis.

Viens no jaunākajiem un skandalozākajiem seriāliem, kurš izdzīvojis pirmo sezonu un nupat uzsācis otro ir HBO seriāls "Meitenes" (Girls). Patiks gados jauniem cilvēkiem, jo parāda dzīves skarbo realitāti vecumā ap 20. Bezdarbs, lauztie sapņi un pieaugušo dzīves realitātes skarbā puse. Seriāla galvenās varones ir četras jaunkundzes, kuras cenšas izveidot savu patstāvīgo dzīvi un iekuļas dažādās sociālajās nepatikšanās. Lielā mērā seriāls parāda to, ka ne vienmēr visu var piedot un draudzībai vajag vairāk nekā vien smaidi un ķiķināšana. Katrs tēls ieņem savu pozīciju un pieturas pie saviem morāles principiem. Hanna ir jauna rakstniece-egoiste, kas rēķinās vien ar savām vēlmēm un vajadzībām. Apsveicama ir viņas pašapziņa un kompleksu trūkums. Pilnīgs pretpols ir viņas labākā draudzene Mārnija, kura ir ļoti savākta, skaista, bet kompleksaina mākslas galerijas asistente. Džesa ir pilnīga brīvdomātāja un vienmēr pārsteidz ar saviem negaidītajiem lēmumiem. Savukārt Šošanna ir tipiskā pelīte, kura beidzot ir izlēmusi izrausties no savas personīgās rozā pasaulītes un saskarties ar dzīvi aci pret aci. Problēmas ar puišiem, sarežģītas draudzības nianses un intrigas. Brīdinājums - kā jau HBO seriālam, ir atklātas seksa ainas, apreibinošo vielu lietošana un rupja valodiņa.

Detektīvu žanrs mūsdienas vēl joprojām cilvēkiem nav apnicis, tomēr tas tiek pasniegts citā mērcē. Interesanta pieeja noziegumu risināšanā izmantojot psiholoģiju un dažus trikus ir seriālā "Mentālists" (The Mentalist). Patriks Džeins ir pārdzīvojis milzīgu traumu - viņa arogances dēļ nenotveramais sērijveida slepkava Sarkanais Džons ir nogalinājis viņa sievu un meitiņu. Lai kaut kā sevi mierinātu, Džeins velta savu dzīvi viņa notveršanai un, lai to panāktu, sadarbojas ar Kalifornijas Izmeklēšanas biroju. Šarmantais sociopāts un cilvēku pazinējs Džeins atrisina šķietami neatrisināmas kriminālās lietas, bieži vien izmantojot visais smalkus trikus, lai piemuļķotu noziedzniekus un liktu viņiem sevi atklāt. Asprātīgi jociņi un arī apziņa, cik trausla ir cilvēka dzīve padara šo seriālu ļoti interesantu un aizraujošu.

Sērijveida slepkava kā galvenais varonis - kāpēc gan ne? "Deksters" (Dexter) ir seriāls, kurš atklāj sērijveida slepkavas divdabīgo raksturu. No vienas puses - nāves mašīna, kas nežēlīgi nogalina savu upuri un līķi iemet okeānā, no otras puses - mīlošs tēvs un brālis. Deksters strādā Maiami Izmeklēšanas birojā par asins analītiķi. Savu darbu viņš pieprot - var pateikt, kā notika noziegums vien palūkojoties uz asins pilienu nospiedumiem. Bērnībā pārdzīvotā trauma liek viņam nepārvarami vēlēties nogalināt cilvēkus, bet viņa audžutēvs iemācījis Deksteram veidus, kā netikt pieķertam un to, ka nogalināt drīkst tikai citu cilvēku slepkavas, kas izbēguši no soda - savdabīgs slepkavas kodekss. Katrā sezonā Deksters saskaras ar vienu vai vairākiem lielajiem pretiniekiem - citiem meistarīgiem slepkavām, bet tomēr kaut kā viņam izdodas tiem tikt klāt un sodīt viņus uz sava rituālā galda. Spriedze un neziņa par to, kā viss pagriezīsies tālāk. Ļoti interesanti, jo nevar viennozīmīgi pateikt, ka pasaulē ir tikai labi vai ļauni cilvēki. Katrā ir pa druskai no abiem.

Lai gan "Dauntonas Abatija" (Downton Abbey) nav mūsdienu seriāls, bet gan ataino aristokrātu dzīvi 20. gadsimta sākumā, tas parāda tā laika realitāti. Vara un stils. Paražas un tradīcijas, kuras tiek pamazām pazudinātas līdz ar Pirmo Pasaules karu. Stāsts par to, kā aristokrātu dzimta saskaras ar pārmaiņu laikiem un tā sekām. Šiks un modernizācija, jaunie un vecie veidi, kā viss tiek darīts. Kungu un kalpu attiecības un dzīves sarežģījumi. Ļoti interesants seriāls, jo parāda dažādo sabiedrības slāņu ikdienu. Arī tērpi tiek piemeklēti attiecīgi laikam un modei. Šajā seriālā netrūkst intrigu, mīlestības, vilšanās un nāves.

Ceru, ka šis saraksts kaut vai nedaudz iedvesmoja iepazīties ar man tuviem seriāliem un to varoņiem. Katram seriālam ir savs šarms un tikai pats skatītājs var izlemt cik tālu sekot šiem stāstiem. Tāpat kā ar grāmatu lasīšanu, ne viss der visiem un katram kaut kas der.